pirmdiena, 2017. gada 6. novembris

Starpbrīžos – ar skatu uz kalniem

Septembrī Kazdangas Jura Mātera pamatskolā tika realizēts ģimeņu biedrības „Danga” projekts – gaiteņa sienas lielformāta glezna. Atzītā un talantīgā māksliniece Ella Mežule radīja iedvesmojošu sniegotu kalnu ainavu, kuru paši bērni papildinās ar savu otu pieskārienu.
Ja skolu klašu telpas to taisnstūra formas dēļ ir viegli iekārtojamas tā, lai padarītu gana mājīgas, tad garajiem gaiteņiem vienmēr jāpieliek pūles un izdoma. Kazdangas sākumskolas skolotāja Agrita Zundovska nāca klajā ar ideju par skolas otrā stāva gaiteņa gala kailās sienas apgleznošanu ar mērķi padarīt skolēnu un skolotāju ikdienu iedvesmojošāku. Kazdangas ģimeņu biedrība „Danga” šo domu vienprātīgi atbalstīja un uzaicināja piedalīties projektā Rīgā dzīvojošo mākslinieci Ellu Mežuli, kurai jau ir bagātīga pieredze lielformāta sienu un fasāžu apgleznošanā.
Glezna kā ceļojums
Ella Mežule ir pabeigusi Rīgas Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolu, Latvijas Mākslas akadēmiju un pašlaik studē gleznošanas maģistratūrā. Viņa atbrauca uz Kazdangu vienīgajā brīvajā nedēļas nogalē pēc ilga darba pie bērnudārza fasādes apgleznošanas Rīgā, un dažas dienas pirms došanās prom uz gadu ilgām studijām Itālijā. „Tur es vēlētos vairāk studēt filosofiju un iemācīties to savienot ar vizuālo attēlojumu. Man liekas, pasaulē ir ļoti daudz skaistas idejas, bet tās nenonāk līdz cilvēkiem, jo mums nepietiek laika tās sameklēt savā ikdienā, vai varbūt mēs paši nemaz nezinām, ko gribam sameklēt. Man ļoti gribās atrast tās domas, kuras cilvēkiem būtu noderīgas un spēt tās pasniegt vizuāli diezgan vienkāršā veidā.”
Plānojot projektu par skolas sienu, sākotnējā mākslinieces doma bija gleznot lielus augus, starp kuriem paslēpušies cilvēki, bet, ienākot Kazdangas skolā, plāni mainījās. „Patiesībā, ieraugot konkrēto sienu, skolu un bērnus, es sajutu, ka te vajag kaut ko daudz, daudz plašāku, un man gribējās dot to sajūtu, ka kaut kas vēl ir aiz tās sienas robežām, kur bērnu iztēle var turpināties. Lai glezna ir kā tāds ceļojums. Kad bērni turpinās manu zīmējumu, viņi drīkstēs iet pāri visām robežām, krāsojot pa virsu un neievērojot noteikumus. Paši kalni un cilvēks to virsotnē ir augstāk par bērnu augumu, līdz ar to, lai arī ko bērni uzzīmētu kalnu pakājē, tas cilvēks būs neaizsniedzams un vienmēr ies tālāk un augstāk. Tā arī ir tāda sava veida izaugšana no lietam, kuras mēs atstājam aiz sevis. Šis zīmējums būtībā ir tāda personificēta paša sajūta par to, kā notiek bērnu izaugsme. Ikviens var uzdodt sev sos jautajumus – „kas ir tas, ko es atstāju aiz sevis? Kas ir tas, uz ko es eju? Aiz katra kalna ir nākamais kalns, tā ir nebeidzama attīstība,” stāsta Ella Mežule.
Starp pareizo un nepareizo
Lielformāta gleznu un zīmējumu projekti Ellai nāk un nāk. Kādu laiku strādājusi firmā, kas profesionāli nodarbojas ar sienu apgleznošanu, māksliniece apguvusi dažādas tehniskas lietas, lai labāk saprastu, kā veidot zīmējumu uz sienas. Viņa zīmējusi gan dekoratīvos sienu gleznojumus veikaliem, gan sabiedriskām ēkām, tai skaitā Rīgas Bērnu Klīniskās universitātes 4.nodaļas interjeru, kur ārstējās ļoti slimi bērni, tāpēc tur viņa intuitīvi sapratusi, ka jāglezno lielus augus un lielus, baltus, mierinošus tēlus – cilvēkus. Ella Mežule pārsvarā strādā reālistiskā manierē, taču, par spīti tam, viņu mēdz pārsteigt cilvēku nespēja pieņemt to, kas mazliet atšķiras no stereotipiem un iemācītā „pareizi/nepareizi”. Nupat, pabeidzot Rīgas bērnudārza fasādes zīmējumus, viņa saņēmusi ļoti daudz jautājumus no pieaugušajiem „vai tad tā var būt, kā tu esi uzzīmējusi?” „Tas bija tik pārsteidzoši! Es gleznoju pilnīgi reālistiskas lietas – augus, kaktusus, cilvēkus, briežus, bet cilvēki nespēj pieņemt, ka briedis un kaktuss atrodas vienā zīmējumā blakus, jo „tie taču atrodas dažādās pasaules malās un ģeogrāfiski ir neiespējami!” Jau no bērnudārza bērniem māca, kas ir pareizi un kas nepareizi, nepieļaujot atkāpes, un tāpēc es arī savos darbos cenšos cilvēkiem likt manīt, ka dzīvē viss nenotiek pareizi. Man patīk strādat tāda tehnikā, kurā ir daudz man saprotams, kas ir attēlots, lai cilvēkam nav jālauza galva, par to, kāpēc viņam vispār ir jāskatās uz kaut ko, ko viņš nesaprot, kas tas ir. Bet tajā pašā laikā attēlotais reālais tēls katram var būt kaut kas cits un nest atšķirīgu simbolisko nozīmi. Piemēram, Kazdangas skolas gleznojumā tā eja kalnos, kurā ieiet cilveks, ir plaši interpretejama. Vienam tas ir simbols par to, ka nākotne ir gaišāka, otram par to, ka viņš pats varbūt mainās un kļūst par citu tēlu, trešam, ka tā ir iespēja iziet ārpus sevis. Katram skolēnam, manuprāt, būs savs viedoklis par to, kas tur ir attēlots, un tas ir tas jaukākais, ka tur vairs nav mana ideja, ko es tur gribēju attēlot, bet tas, ka katrs tur atrod pilnīgi citu stāstu!” atklāj Ella.
Nevis loģiski, bet intuitīvi
Atbildot uz jautājumu, kā Ella sāka gleznot, viņa tikai nosmejas, nopūšas un pēc ilgas pauzes atbild: „Es neesmu no tiem ļoti loģiskajiem cilvēkiem, kuri izlemj un dara, man drīzak ir tāda intuitīva sajūta, kas būtu pareizi vai nepareizi. Es vienkārši ļoti skaidri sajūtu, bez domāšanas klātbūtnes, kas man ir jādara. Varbūt, ja man būtu vairāk gadi, es domātu, vai nodarboties ar mākslu ir loģiski, bet, tā kā es ļoti agri sāku gleznot, man nešaubīgi likās, ka tas ir īstais variants.”
„Mēs pārāk daudz jau zinām, ko gribam prasīt no bērniem, un pārak maz ļaujam izpaust sev un citiem to, par ko netiek uzdoti jautājumi. Līdz ar to tas, ko es vairāk gribētu šajā projektā, ir nevis uzzīmēt kokrētas lietu kontūras, ko bērni vienkārši izkrāsotu (kā sākotnēji bijām domājuši), bet dot viņiem iespēju pilnīgi radoši izpausties. Gribu radīt to sajūtu, ka, lūk, šī ir tā siena, ko viņi drīkst krāsot, kā viņi grib! Un krāsošanas procesā atklāt kaut ko varāk par sevi, kaut ko, ko viņi nemaz nenojauta par sevi. Lai viņi aizdomājas par uzdrīkstēšanos, par atklāšanu, par bezbailību...” Tāpēc sākotnējais plāns izmainījās un pārtapa par plānu, ka māksliniece uzzīmē zīmējumu un bērni to papildina pēc saviem ieskatiem, kā tieši viņiem liekas pareizi. „Nevar būt absolūti nekādas nepareizas tehnikas vai paņēmiena - viņi var to darīt ar zīmuļiem, pildspalvām, rokām un kājām, jebkā – galvenais, lai viņi sajūt, ka rada,” māksliniece iedrošina.

Oktobra brīvdienās biedrības "Danga" bērni realizēja iesākto sienas gleznojuma projektu līdz galam, piepildot mākslinieces Ellas Mežules ieceri. Rokas stiepiena augstumā, tieši kalnu pakājē, bērni atstāja savus "nospiedumus" - reālas lietas, abstraktas formas, vārdus, plaukstu nospiedumus, emociju eksplozijas, domu un bezdomu stāvokļus. Divreiz nevienam nebija jāstāsta, un otas mazajās rokās jau triepa maigās pasteļtoņu kārtas, radot kopā krāsainu, apbrīnojami saskanīgu un dzīvesprieka bagātu zīmējumu. Mazākajiem projekta dalībniekiem ir nepilni pieci gadi, un pārsteidzošs būs viņu prieks, kad pēc diviem gadiem, uzsākot skolas gaitas, viņi varēs piemērīt no jauna savus mazos plaukstu nospiedumus. Lielākie bērni tikai pēc laika varēs novērtēt, kas bija tās lietas, kas šogad viņiem bija aktuālas, un saprast, ka nu savā augšupejošā ceļā kalnā ir pakāpušies krietni tālāk. Radošais process stundas garumā neierobežotā plaknē, brīvgaitā formas un idejas ziņā bērnus iedvesmoja, atraisīja un saliedēja pat atšķirīgus vecumus! Paldies mazajiem, drosmīgajiem māksliniekiem!
Sienas apgleznošanā piedalījās: Kristīne, Roberts, Meldra, Aido, Ance,Anete, Sanija, Eduards un Markuss.

Teksts: Elīna Medene
Foto autors: Kārlis Heimrāts


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru