otrdiena, 2013. gada 27. augusts

Parevidē Kazdangas parka sēņu bagātību

Izstaigājot tikai kādu trešo daļu Kazdangas parka, Latvijas Dabas muzeja speciāliste Inita Dāniele un Mikologu biedrības pārstāvji atrada vairākas retas sēņu sugas, kā arī vienu Latvijā vēl nereģistrētu sugu.
To, ka šis ir sēnēm diezgan bagāts gads apliecina 23. un 24. augustā notikusī sēņošana. Latvijas Mikologu biedrība ik gadu rīko vairākas sēņošanas ekspedīcijas dažādos Latvijas novados. Dabas muzeja speciālistiem tādejādi veidojas pārskats par sēņu sugu daudzveidību un izplatību.
Uz tikšanos piektdienas vakarā ikviens interesents varēja ņemt līdzi jau iepriekš savāktas sēnes, lai pārliecinātos, cik tās ir vērtīgas vai bīstamas ēšanai.
I.Dāniele atzina, ka sēņotāju atnestie paraugi pieder pie labām ēdamām sēnēm. Īpaši priecīga viņa bija par Mirdzas Dzeguzes atnesto pārslaino beku, kura esot diezgan liels retums. Sestdienas sēņošanas laikā gan tādas tika atrastas vairākas, viena audze tieši netālu no Akmens tilta.
Parka daļā pie Kapenēm tika atrasta Latvijā vēl nereģistrētā melnējošā beka. “Pēc izskata tā nedaudz atgādina baraviku, bet pieskāriena vai griezuma vietā tūlīt kļust tumši zila un pēc brīža paliek melna. Tā gan nepieder pie vērtīgām ēdamām sēnēm, bet arī indīga nav,” norāda speciāliste.
Citādi ir ar zaļajām mušmirēm, kas esot pasaulē visindīgākā sēne. Arī tās visā apstaigātajā parka teritorijā tika atrastas samērā daudz. Arī zaļās mušmires baltā varietāte, kas samērā viegli sajaucama ar balto bērzlapi, ja vien pamatīgi neapskata sēnes kātiņu ar raksturīgo plīvurītu un paresninināto saknes daļu.
Šajā laikā daudzi vāc iecienītos zemestaukus, lai gatavotu ārstniecības līdzekļus. I. Dāniele ieteic ļoti rūpīgi apskatīt atradumus, jo arī zaļo mušmiru “mazuļi” sākumā slēpjas olai līdzīgā veidojumā. Tikai tās ārpuse ir baltāka un mazliet raupjāka nekā zemsetaukiem.  Pārgriežot, zem apvalciņa nav redzams zemestaukiem raksturīgais receklis. Uz atšķirībām norāda zinātāja. Sēņotājiem jāņem vērā, ka zaļās un baltās mušmires ir ļoti bīstamas tādēļ, ka saindēšanās pazīmes parādās ļoti vēlu –  36 vai pat 48 stundas pēc to apēšanas, kad inde jau izklīdusi pa visu organismu un nodarījusi neatgriezeniskus nieru un aknu bojājumus. Saindējoties ar citām vāji indīgām sēnēm nelabums parādās jau pāris stundas pēc ēšanas un tad kuņģa skalošana vēl spēs postu novērst.

No reti sastopamām un aizsargājamām sēnēm parka Valātas daļā tika atrasta prāva audze kastaņu smilšbeku un pārslaino beku. “Jāteic, ka liela daļa aizsargājamo un reto sēņu nepieder pie ēdamajām, bet tām tāpat kā retiem augiem un dzīvniekiem ir liela nozīme sugu daudzveidības saglabāšanā,” skaidro I. Dāniele.
Sarmīte Štrausa

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru