otrdiena, 2012. gada 24. janvāris

Barikāžu piemiņas ugunskurs aizdegts!

2012.gada 20.janvārī pie Kazdangas pils pulcējās visi, kuriem barikāžu notikumi ir dziļi sirdī.
Atklājot šo pasākumu, Kazdangas pagasta pārvaldes vadītājs Juris Moisejs - arī barikāžu dalībnieks, izvērtē, ka pagājis jau 21 gads kopš liktenīgajām Barikāžu dienām, par šiem notikumiem dažāds ir skatījums un vērtējums, emocijas ir pieplakušas, bet pašiem dalībniekiem noteikti ir ko atcerēties un šādi pasākumi ir jārīko un ir jāatzīmē.
     Degot barikāžu piemiņas ugunskuram, ar svecītēm tika godināti barikāžu laikā bojā gājušie.
     Ieklausoties barikāžu dalībnieku atmiņās, visās tika uzsvērta tā laika vienotība un patriotisms, kas valdīja, ne tikai latviešu starpā, jo barikādēs piedalījās arī ebreji, krievi un citu tautību cilvēki. Aizkustināja krievu tautības cilvēki un tantītes pelēkos lakatiņos, kas nesavtīgi nesa tēju un maizītes.
     Barikāžu dalībnieks Ilgvars Lamberts, kurš pieredzējis arī apšaudi, stāstījuma noslēgumā, aizlūstot balsij, skumīgi atzina, ka daudziem cilvēkiem, kuri gāja uz barikādēm šodien nav darbs, tiem jābrauc uz ārzemēm, tekstilrūpniecība, cukura ražošana likvidēta, zemniekiem tiek atvēlēti paši mazākie platību maksājumi, tādējādi viņi padarīti par konkurētnespējīgiem, zeme tiek izpārdota.
    Vilis Grāmatnieks pastāstīja, ka rajonā Tautas Frontes nodaļā tika saskaņotas barikāžu vietas un taisīts grafiks, kad, kuram jābrauc. Cilvēki stāvēja vienā vietā, autobusi citā vietā uz ielas veidoja barikādes. Vakarā tika pieņemta maiņa. Barikāžu laikā cieta arī tehnikuma audzēknis. Vasarā tika apkopoti saraksti un tie tika aprakti.
     Savos emocionālajos pārdzīvojumos dalījās Maija Purviņa. Tajā laikā strādniece rūpnīcā „Straume”, kurā aktīvi darbojās Tautas Fronte. Atsaucoties Daiņa Īvāna aicinājumam, piedalījusies arī Manifestācijā Krastmalā. Rūpnīcas aizsardzības objekts bija Zaķusalā. Līdz 20.datumam dienas tā arī pagāja: no rīta darbā, pēc darba naktī uz barikādēm. Jo uz darbu neiet nevarēja. Atceras, ka bija ļoti vējaina diena, sniegs nebija, helikopteri lidoja pāri un meta lapiņas lejā. Apbrīnojama ir tā laika vienotība un patriotisms, Latvijas karogs bija kā svētums. Baisas sajūtas un bailes izraisīja, redzētie tanki un to ķēžu izraisītā dunoņa.
     Barikāžu dalībnieks Laimonis Tamsons pastāstīja, ka tajā laikā visiem, kuri vēlējās piedāvāja braukt uz barikādēm. Visās iestādēs bija transports un no kolhoza „Valata” brauca autobuss. Viņš atceras, ka tieši tanī brīdī sākās arī Persijas karš. Tad arī domāja, ka krievi kaut ko uzsāks, lai novērstu uzmanību. Noskaņojums bija labs, bet bija arī neliels uztraukums par to, kāds iznākums būs. Cilvēku attieksme bija ļoti pozitīva.
   Vecpils pagasta Pensionāru padomes priekšsēdētāja Lilija Ločmane pasākumā atzinīgi novērtēja vēstures saglabāšanu un  uzsvēra, ka Latvijā mums visiem ir divas lielas mīlestības, ko mums nekad nevar atņemt, tā ir mīlestība pret tautu un zemi, kurā dzīvojam un atmiņas, ko nevar izdzēst nekad. Ar pārliecību sakot - ja mūs aicinātu, lai kāds mēs būtu vai ar nūjiņu, vecs vai jauns, mēs noteikti ietu atkal no jauna aizstāvēt savu Tēvzemi.
     Noslēgumā Alfrēds Leja atzina, ka barikāžu laiks parādīja, ka tautai ir saglabājies nacionālais gars, bet tas jāspēj uzturēt. Neviens tai brīdī nedomāja, ka mēs varam nonākt tādā brīdī valstī, kad daudziem būs jācīnās par iztikas minimumu un jābrauc prom no Latvijas. Izsakot nožēlu arī par to, ka tik maz pašu barikāžu dalībnieku ir pasākumā.
     Paldies visiem, kuriem bija svarīgi atnākt, iedegt barikāžu piemiņas ugunskuru un dalīties atmiņās!
Paldies Podnieku ģimenei par pasākuma atbalstu!
Muzeja vadītāja Ilze Holštroma

    

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru