trešdiena, 2011. gada 20. jūlijs

Skaistā vasaras diena!!


Anna pamodās un uzreiz pievērsa vēl aizmigušās acis logam. Ārā bija skaista, saulaina diena. Ābeļzari, kuri viegli sitās pret spožo stiklu, likās aicināja meiteni ārā. Anna izstaipījās, skaļi nožāvājās un piecēlās. Kājas sajuta auksto lauku mājas klona grīdu. Patīkama sajūta, kas acumirklī lika visam prātam un ķermenim atmosties pavisam. Anna pasmaidīja. Viņa tik ļoti mīlēja vasaras, kuras varēja pavadīt savās lauku mājās. Sajust dabu, pļavu smaržu un koku īpašo šalkoņu vakara vējā. Anna dievināja un apbrīnoja gandrīz jebko, kas šeit bija. Pat pati māja likās tik neiedomājami brīnišķīga un burvības pilna...
  Anna bija mazliet atvēsinājusies aukstā ūdenī pie dīķa. Tagad viņa slaucījās savā lina mīkstajā dvielī un prātoja, ko šodien viņa vēlētos darīt. Ideju bija daudz. Sākot ar pavisam ikdienišķiem darbiem dārzā un beidzot ar kaut ko īpašu. Šie īpašie darbi bija Annas mīļākā izklaide laukos. Viņa saģērbās ērtās drēbēs, paņēma savu līdz pusei pierakstīto rūtiņu kladi un devās uz piemājas mežu. Tur viņa varēja pavadīt visu dienu. Vienkārši tāpat – sēžot un domājot... Labākās un svarīgākās domas Anna parasti pierakstīja.

  Pulkstens nosita piecas minūtes pāri vieniem. Anna bija pastrādājusi dārzā. Paēdusi. Tagad bija laiks iet uz mežu. Uz Annas sapņu vietu. Lai arī Anna bija apceļojusi pasauli malu malām, viņas meža ieloks un tur mītošā zaļā saules gaisma bija vienīgais patiesais brīnums, ko meitene pazina.
  Bija garš ceļš priekšā ejams, līdz Anna satiks savu mežu. Anna gāja. Viņa apbrīnoja katru minūti, katru brīdi. Plašā pļava, kurā bija saaugusi gara, nepļauta zāle, Annai likās īpaši skaista. Viņai patika pa to iet, pārvarēt grūtības. Meitenei patika, kā zāle un margrietiņas kutina viņas kāju stilbus un ceļgalus. Un šī smarža... Tāda nav nekur citur pasaulē, kā tikai te – Annas Latvijā.
  Drīz Anna nonāca meža ielokā. Likās, ka zaļā gaisma apņem arī Annu. Visas viņas domas un pat sirdi. Tā strauji pukstēja. Anna juta tik lielu pacilatības sajūtu! Mežā bija skaista zaļa zāle un viscaur ziedošās, baltās puķes. Tās līdzinājās baltam paklājam. Tās saldi smaržoja un no to smaržas, škiet, apreiba galva un prāts. Dažas kritušās priedes klusi dusēja uz meža cietās zemes. Saule tās sildīja un radīja fantastisku vietu, kur Annai apsēsties. Anna apsēdās un aizvēra acis. Viņa bija laimīga un tik ļoti pacilāta! Viņas acis lēnām atvērās un izbaudīja šo mirkli. Viss bija tik piesātināts. Viss bija tik pasakains un krāšņuma pārpilns.
  Anna turpināja sēdēt. Viņai tik ļoti negribējās iet projām. Atstāt šo vietu, kur dzima Annas sapņi. Kur radās visskaistākās domas un vienreizējākās idejas. Anna mīlēja šo savu mazo noslēpumaino vietiņu. Mīlēja par visu visvairāk.

Adeles Lukažas (22gadi) darbs konkursam "Apturi mirkli" 
M.Tīmanes foto.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru