trešdiena, 2011. gada 27. jūlijs

...ceļš un pļava...

..debesis tik zilas un ir jūtama vakara krēslas tuvošanās, viegli slīd mākoņi, diena tuvojas nobeigumam... tu cilvēks stāvi ceļa malā un skaties pāri laukiem uz  horizontu, lauku ceļš aizvijas tālumā un tu saskati, ka nav vairs tālu līdz krustcelēm... tās gaida tevi, jau sen tu varēji nonākt līdz tām, bet nez kāpēc kavējies.... bailes un nedrošība lika kādā ceļa posmā apstāties, padomāt, varbūt arī šaubīties, par to vai jau ej pa pareizo ceļu... ceļš aizvijas tālē, tev pretī nāk gājēji, kāds tevi apsteidz, bet tu šai brīdī esi apstājies, lai padomātu, lai pieņemtu lēmumu un iespējams, lai mainītu savu dzīvi,lai saņemtu drosmi, lai izlemtu pa kuru ceļu doties tālāk, jo izvēle ir vienmēr... ir jāpieņem lēmums, jo uzsākot šo ceļu, atpakaļ ceļa vairs nebūs, bus jājiet, neko nenožēlojot, nesūkstoties... šai brīdī svarīgi ir sajust zemi zem kājām, sajust tās spēku un varenumu, sajust un palūgt zemes mātei stiprināt tavu pārliecību, palūgt, lai kā avots no dzīlēm pilda tavu ķermeni ar dzidru un tīru enerģiju... un nu aizver acis un izbaudi vēju, vēju, kas liegi noglāsta tavu vaigu, liegi un ar vieglumu, sajūti to, sajūti līdz pat sids dziļumiem šo vieglumu...palaid savas bailes un nedrošību kopā ar vēju, ieliec savas bailes zīda lakatā...  turi šo lakatu savā rokā, atvadies no savām bailēm, lēnām atver savu plaukstu un vējš aiznes lakatu kopā ar visām bailēm.... tas viegli un gaisīgi paceļas gaisā un lido...tu ļauj vējam no sevis aiznest visu lieko... lakatiņš paliek arvien mazāks un mazāks, drīz pie horizonta vien saskati mazu punktiņu...un nu jau zīda lakats gaisis tavam skatienam...  un nu dziļi dziļi ieelpo , palūdz vēja māti, lai dāvā tev vieglumu , lai katrā tavā solī ir viegluma sajūta, katra doma atnāk pie tevis viegli, katrs darbs viegli un bez piepūles atnāk pie tevis un, lai viegli vari visu paveikt un palaist dzīvē.... sajūti zemes spēku un vēja vieglumu, sajūti sevī vieglu mieru, šis miers apņem tevi visu, piepilda katru tavu šūnu... ir tāda sajūta, ka tu esi miera jūra, tu esi miera okeāns... tu iegrimsti šai miera dzelmē, viegli un ar pārliecību....tu izstaro mieru un harmoniju ... un ceļš līdz krustcelēm liekas pavisam tuvu...un tu esi gatavs doties taisni uz priekšu, nešaubīdamies...jo tevi pavada zemes spēks, vēja vieglums, saules mirdzums.... tu esi harmonijā ar sevi un ar visu, kas nāk tavā ceļā... un tu cilvēks esi gatavs turpināt ceļu...turpināt ceļu pretī nezināmajam, pretī skaistiem mirkļiem un piedzīvojumiem.... atliek vien iet...iet un piepildīt visu pasauli ar savu spēku, mieru un prieku.. 
...ejot tālāk, tavs ceļš vijas gar burvīgiem mežiem, gar labības laukiem, gan upēm un ezeriem... un nu tu esi nonācis bezgalīgā puķu pļavā, ir tik pasakaini skaista pievakare...tepat netālu nopļautajā laukā lēni pastaigājas stārķis, meklējot vakariņas... gaiss saldi smaržo pēc nesen pļautas zāles...tu ievelc šo reibinoši smaržīgo gaisu savās krūtīs un saproti, ka šī smarža spēj aiznest tevi bērnībā.... tiesa gan bērnībā stāvot uz siena vezuma šī smarža bija daudz daudz spēcīgāka, bet tikpat sakaista... šai brīdī, vēlēšanās iekrist puķu pļavā ir spēcīgāka par tevi un tu ļaujies pļavas valdzinājumam...zāle apņem tevi, kāda smilga nedaudz kutina tavu degungalu...un tu iesmejies nedaudz bērnišķīgi, ir  tāda viegluma sajūta, tu skaties kā mākoņu aitiņas lēnām slīd pār zilo debess jumu, sienāžu orķestris spēlē savas rapsodijas, ir tāda sajūta, ka tu varētu saplūst ar ar šo zāli, ar šo smaržu, ar šo debess jumu...ir tik labi.... tu jūties tik piepildīts...tu šai brīdī esi gatavs apskaut visu pasauli... tevi ir piepildījis tāds prieks un mīlestība uz visu skaisto... eh..ja vien būtu ar, ko šai skaistā brīdī dalīties... ja vien kādam varētu uzdāvināt šo burvīgo mirkli, šīs pasakaini skaistās sajūtas, ko vārdos nevar aprakstīt...  tiesa gan, šis mirklis vienmēr paliks  kopā ar tevi...tas paliks ar tevi, tik ilgi cik ilgi vien to vēlēsies...jo šis brīdis ir noglabāts dziļi dziļi tavā sirdī... un katru reizi, kad sajutīsi nopļautas zāles smaržu, vai paskatīsies mākoņos, tev būs iespēja atkal atgriezties šai mirklī, šai bezgalīgi skaistā puķu pļavā, kas ir kā pārceltuve uz bērnības pļavām... 
...šai brīdī tu vari pateikties Dievam, ka viņš radījis visu šo skaistumu, ka  tu vari to visu ieraudzīt, sajust un izbaudīt...


Konkursa "Apturi mirkli"darbs

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru