ceturtdiena, 2011. gada 28. jūlijs

TAUTU RAKSTU PŪRA LĀDE

Aicinām Jūs
20.augustā  plkst. 19.00
Kazdangas kultūras centrā
uz starptautisko
folkloras festivālu – koncertu
 „ TAUTU RAKSTU
PŪRA LĀDE „
 
Piedalās folkloras ansambļi –
„ JAGO „ – Čehija
„ Marko Banda „ – Slovēnija
  „ Voļņica „ – Latvija
„ Suitu sievas „
Kazdangas folkloras kopa
Kazdangas pūtēju orķestris
KPDK „Kurzemnieks”


trešdiena, 2011. gada 27. jūlijs

Kapu svētki Kazdangā

Kazdangas pagasta kapos:
31. jūlijā

Pūckalna kapos          plkst. 14.00
Pūņu-Ozolu kapos     plkst. 15.00

7. augustā
Koreles kapos           plkst. 13.00
Priežkalnu kapos       plkst. 13.30
Cildu kapos                plkst. 14.00
Boju kapos                 plkst. 15.00

Latvijas salsas pērles

...ceļš un pļava...

..debesis tik zilas un ir jūtama vakara krēslas tuvošanās, viegli slīd mākoņi, diena tuvojas nobeigumam... tu cilvēks stāvi ceļa malā un skaties pāri laukiem uz  horizontu, lauku ceļš aizvijas tālumā un tu saskati, ka nav vairs tālu līdz krustcelēm... tās gaida tevi, jau sen tu varēji nonākt līdz tām, bet nez kāpēc kavējies.... bailes un nedrošība lika kādā ceļa posmā apstāties, padomāt, varbūt arī šaubīties, par to vai jau ej pa pareizo ceļu... ceļš aizvijas tālē, tev pretī nāk gājēji, kāds tevi apsteidz, bet tu šai brīdī esi apstājies, lai padomātu, lai pieņemtu lēmumu un iespējams, lai mainītu savu dzīvi,lai saņemtu drosmi, lai izlemtu pa kuru ceļu doties tālāk, jo izvēle ir vienmēr... ir jāpieņem lēmums, jo uzsākot šo ceļu, atpakaļ ceļa vairs nebūs, bus jājiet, neko nenožēlojot, nesūkstoties... šai brīdī svarīgi ir sajust zemi zem kājām, sajust tās spēku un varenumu, sajust un palūgt zemes mātei stiprināt tavu pārliecību, palūgt, lai kā avots no dzīlēm pilda tavu ķermeni ar dzidru un tīru enerģiju... un nu aizver acis un izbaudi vēju, vēju, kas liegi noglāsta tavu vaigu, liegi un ar vieglumu, sajūti to, sajūti līdz pat sids dziļumiem šo vieglumu...palaid savas bailes un nedrošību kopā ar vēju, ieliec savas bailes zīda lakatā...  turi šo lakatu savā rokā, atvadies no savām bailēm, lēnām atver savu plaukstu un vējš aiznes lakatu kopā ar visām bailēm.... tas viegli un gaisīgi paceļas gaisā un lido...tu ļauj vējam no sevis aiznest visu lieko... lakatiņš paliek arvien mazāks un mazāks, drīz pie horizonta vien saskati mazu punktiņu...un nu jau zīda lakats gaisis tavam skatienam...  un nu dziļi dziļi ieelpo , palūdz vēja māti, lai dāvā tev vieglumu , lai katrā tavā solī ir viegluma sajūta, katra doma atnāk pie tevis viegli, katrs darbs viegli un bez piepūles atnāk pie tevis un, lai viegli vari visu paveikt un palaist dzīvē.... sajūti zemes spēku un vēja vieglumu, sajūti sevī vieglu mieru, šis miers apņem tevi visu, piepilda katru tavu šūnu... ir tāda sajūta, ka tu esi miera jūra, tu esi miera okeāns... tu iegrimsti šai miera dzelmē, viegli un ar pārliecību....tu izstaro mieru un harmoniju ... un ceļš līdz krustcelēm liekas pavisam tuvu...un tu esi gatavs doties taisni uz priekšu, nešaubīdamies...jo tevi pavada zemes spēks, vēja vieglums, saules mirdzums.... tu esi harmonijā ar sevi un ar visu, kas nāk tavā ceļā... un tu cilvēks esi gatavs turpināt ceļu...turpināt ceļu pretī nezināmajam, pretī skaistiem mirkļiem un piedzīvojumiem.... atliek vien iet...iet un piepildīt visu pasauli ar savu spēku, mieru un prieku.. 
...ejot tālāk, tavs ceļš vijas gar burvīgiem mežiem, gar labības laukiem, gan upēm un ezeriem... un nu tu esi nonācis bezgalīgā puķu pļavā, ir tik pasakaini skaista pievakare...tepat netālu nopļautajā laukā lēni pastaigājas stārķis, meklējot vakariņas... gaiss saldi smaržo pēc nesen pļautas zāles...tu ievelc šo reibinoši smaržīgo gaisu savās krūtīs un saproti, ka šī smarža spēj aiznest tevi bērnībā.... tiesa gan bērnībā stāvot uz siena vezuma šī smarža bija daudz daudz spēcīgāka, bet tikpat sakaista... šai brīdī, vēlēšanās iekrist puķu pļavā ir spēcīgāka par tevi un tu ļaujies pļavas valdzinājumam...zāle apņem tevi, kāda smilga nedaudz kutina tavu degungalu...un tu iesmejies nedaudz bērnišķīgi, ir  tāda viegluma sajūta, tu skaties kā mākoņu aitiņas lēnām slīd pār zilo debess jumu, sienāžu orķestris spēlē savas rapsodijas, ir tāda sajūta, ka tu varētu saplūst ar ar šo zāli, ar šo smaržu, ar šo debess jumu...ir tik labi.... tu jūties tik piepildīts...tu šai brīdī esi gatavs apskaut visu pasauli... tevi ir piepildījis tāds prieks un mīlestība uz visu skaisto... eh..ja vien būtu ar, ko šai skaistā brīdī dalīties... ja vien kādam varētu uzdāvināt šo burvīgo mirkli, šīs pasakaini skaistās sajūtas, ko vārdos nevar aprakstīt...  tiesa gan, šis mirklis vienmēr paliks  kopā ar tevi...tas paliks ar tevi, tik ilgi cik ilgi vien to vēlēsies...jo šis brīdis ir noglabāts dziļi dziļi tavā sirdī... un katru reizi, kad sajutīsi nopļautas zāles smaržu, vai paskatīsies mākoņos, tev būs iespēja atkal atgriezties šai mirklī, šai bezgalīgi skaistā puķu pļavā, kas ir kā pārceltuve uz bērnības pļavām... 
...šai brīdī tu vari pateikties Dievam, ka viņš radījis visu šo skaistumu, ka  tu vari to visu ieraudzīt, sajust un izbaudīt...


Konkursa "Apturi mirkli"darbs

pirmdiena, 2011. gada 25. jūlijs

Kazdangas aptiekai – 110!


     Šogad Kazdangas aptiekai ievērības cienīga jubileja – 110.gadi! Aptieku 1901.gadā dibinājis četrdesmit gadus vecais provizors Osvalds Lihtenšteins un sākotnēji tā atradās agrākajā Kapšu pusmuižā, pāris kilometrus no Kazdangas centra. Vēlāk – 1967.gadā, Kazdangas aptieka no Kapšiem tika pārcelta uz Kazdangas centru. Ilgus gadus, no 1961.gada līdz 1999.gadam, aptieku sekmīgi pārvaldīja Oskars un Brigita Puceni, palīdzot kazdandzniekiem un tuvākās apkārtnes iedzīvotājiem gan ar padomu, gan zālēm atgūt veselību.
      Lai atzīmētu šo vēsturisko notikumu, Kazdangas muzejā tiek iekārtota izstāde, kurā ielūkosimies aptiekas 110.gadu darbības vēsturē. Izstādes atklāšana notiks 2011.gada 3.septembrī Parka svētku ietvaros.
     Liels, liels paldies Brigitai un Oskaram Puceniem par muzejam dāvinātajām mēbelēm, inventāru, aprīkojumu un sniegto atbalstu izstādes tapšanā!
Laipni lūdzu uz izstādes atklāšanu!

Laika upe plūst un plūst... Kazdangā

2011.gada 15.jūlijā Kazdangas pilī notika nebijis pasākums – grāmatas atvēršanas svētki. Svētki dzejnieces Irmas Markopas grāmatai „Laika upe plūst un plūst...”, kurā grāmatas autore aprakstījusi bērnības dienās izjusto kolhozu veidošanās laiku Kazdangā, gan arī izjūtas, kādas pārņem, redzot, ka uz Sibīriju tiek aizvesti kaimiņu bērni un ģimenes.
     Pasākumu bagātināja Liepājas literātu un radošo mūziķu kluba „Helikons” vadītāja Ērika Birzkopa un mūziķi Andris Kristons, kura dziesmām ar Irmas Markopas vārdiem Kazdangas pils zālē bija īpašs skanējums, un Edmunds Talalass.
     Paldies dzejniecei Irmai Markopai, Ērikai Birzkopai un mūziķiem par sagādātajiem svētkiem un jaukajiem mirkļiem Kazdangas pilī, grāmatu un žurnālu „Helikons” dāvinājumu Kazdangas muzejam, Sarmītei Štrausai, kura organizēja projekta "Palīdzot sev, palīdzu citiem – labāku dzīvi pensionāriem" Cīravas dalībnieču piedalīšanos šajā pasākumā, kā arī visiem klausītājiem, kuri bija ieradušies uz šo pasākumu.
     „Bet upe Alokste meta, met un metīs lokus un līkumus, veidojot dzelmes un atvarus. Tā plūst un plūst, cilvēka mūžus skaitīdama...” Ar šo citātu no Irmas Markopas grāmatas „Laika upe plūst un plūst...”, vēlēsim autorei iedvesmu jaunu grāmatu un dzejoļu radīšanai un jaunas tikšanās Kazdangā!
Muzeja vadītāja Ilze Holštroma

trešdiena, 2011. gada 20. jūlijs

Pievienojies arī Tu!

Vēl joprojām varat iesniegt darbus konkursam "Apturi mirkli! "
Lai izdodas skaisti un radoši darbiņi! :) 
Gaidīsim uz epastu:  kazdanga.muzejs@inbox.lv






Ar nolikumu varat iepazīties sadaļā KONKURSI http://kazdangaspils.blogspot.com/p/konkursi.html

Varavīksne.


 Vasarā viena no skaistākajām dabas parādībām ir varavīksne. Varavīksne rodas, ja līst lietus un spīd saule. Ar ūdens lāsīšu palīdzību saules gaisma tiek sadalīta dažādās krāsās. Varavīksnei ir septiņas krāsas- sarkana, oranža, dzeltena, zaļa, zila, violeta un tumši zila, ko bieži vien nemaz neredz. Man vislabāk patīk ja varavīksne atrodas starp kokiem un es viņu tur visbiežāk arī redzu. Man patīk varavīksne, jo viņai ir skaistas un krāšņas krāsas. Citreiz arī dažas krāsas ir košākas, bet dažas ne. Es dažreiz pat neredzu visu varavīksni. Sākumā abus varavīksnes lokus var neredzēt, bet vēlāk tie var parādīties. Dabā varavīksnei redz tikai sešas krāsas. Ja varavīksnei aiziet priekšā mākoņi, tad viņu neredz. Dažreiz arī var redzēt divas varavīksnes. Varavīksni var redzēt ļoti tālu. Varavīksne ļoti skaisti izskatās saulrietā. Kad parādās varavīksne, tad zini būs lietus, bet ja līst lietus un spīd saule, tad zini parādīsies varavīksne. Varavīksni daudzās vietās arī neredz kaut vai līst lietus un spīd saule. Varavīksni var redzēt reti, tāpēc viņa kļūst vēl skaistāka.
Santas Holštromas (11. gadi) darbs konkursasm "Apturi mirkli"

Skaistā vasaras diena!!


Anna pamodās un uzreiz pievērsa vēl aizmigušās acis logam. Ārā bija skaista, saulaina diena. Ābeļzari, kuri viegli sitās pret spožo stiklu, likās aicināja meiteni ārā. Anna izstaipījās, skaļi nožāvājās un piecēlās. Kājas sajuta auksto lauku mājas klona grīdu. Patīkama sajūta, kas acumirklī lika visam prātam un ķermenim atmosties pavisam. Anna pasmaidīja. Viņa tik ļoti mīlēja vasaras, kuras varēja pavadīt savās lauku mājās. Sajust dabu, pļavu smaržu un koku īpašo šalkoņu vakara vējā. Anna dievināja un apbrīnoja gandrīz jebko, kas šeit bija. Pat pati māja likās tik neiedomājami brīnišķīga un burvības pilna...
  Anna bija mazliet atvēsinājusies aukstā ūdenī pie dīķa. Tagad viņa slaucījās savā lina mīkstajā dvielī un prātoja, ko šodien viņa vēlētos darīt. Ideju bija daudz. Sākot ar pavisam ikdienišķiem darbiem dārzā un beidzot ar kaut ko īpašu. Šie īpašie darbi bija Annas mīļākā izklaide laukos. Viņa saģērbās ērtās drēbēs, paņēma savu līdz pusei pierakstīto rūtiņu kladi un devās uz piemājas mežu. Tur viņa varēja pavadīt visu dienu. Vienkārši tāpat – sēžot un domājot... Labākās un svarīgākās domas Anna parasti pierakstīja.

  Pulkstens nosita piecas minūtes pāri vieniem. Anna bija pastrādājusi dārzā. Paēdusi. Tagad bija laiks iet uz mežu. Uz Annas sapņu vietu. Lai arī Anna bija apceļojusi pasauli malu malām, viņas meža ieloks un tur mītošā zaļā saules gaisma bija vienīgais patiesais brīnums, ko meitene pazina.
  Bija garš ceļš priekšā ejams, līdz Anna satiks savu mežu. Anna gāja. Viņa apbrīnoja katru minūti, katru brīdi. Plašā pļava, kurā bija saaugusi gara, nepļauta zāle, Annai likās īpaši skaista. Viņai patika pa to iet, pārvarēt grūtības. Meitenei patika, kā zāle un margrietiņas kutina viņas kāju stilbus un ceļgalus. Un šī smarža... Tāda nav nekur citur pasaulē, kā tikai te – Annas Latvijā.
  Drīz Anna nonāca meža ielokā. Likās, ka zaļā gaisma apņem arī Annu. Visas viņas domas un pat sirdi. Tā strauji pukstēja. Anna juta tik lielu pacilatības sajūtu! Mežā bija skaista zaļa zāle un viscaur ziedošās, baltās puķes. Tās līdzinājās baltam paklājam. Tās saldi smaržoja un no to smaržas, škiet, apreiba galva un prāts. Dažas kritušās priedes klusi dusēja uz meža cietās zemes. Saule tās sildīja un radīja fantastisku vietu, kur Annai apsēsties. Anna apsēdās un aizvēra acis. Viņa bija laimīga un tik ļoti pacilāta! Viņas acis lēnām atvērās un izbaudīja šo mirkli. Viss bija tik piesātināts. Viss bija tik pasakains un krāšņuma pārpilns.
  Anna turpināja sēdēt. Viņai tik ļoti negribējās iet projām. Atstāt šo vietu, kur dzima Annas sapņi. Kur radās visskaistākās domas un vienreizējākās idejas. Anna mīlēja šo savu mazo noslēpumaino vietiņu. Mīlēja par visu visvairāk.

Adeles Lukažas (22gadi) darbs konkursam "Apturi mirkli" 
M.Tīmanes foto.